Labam vecākam piemītošās īpašības ir tādas pašas kā labam terapeitam. Tas ir tāpēc, ka vecāki un terapeiti ir iesaistīti līdzīgā darbībā: atbalstot un veicinot unikālas un autonomas cilvēka izaugsmi un attīstību. Acīmredzot šis uzdevums ir grūtāks vecāku situācijā, salīdzinot ar terapijas sesiju. Tomēr vecākiem ir kaut kas jāiemācās, ja viņi pārbauda labu terapeitu iezīmes un veidus, kā viņi ir saistīti ar saviem klientiem.

Kādas ir laba terapeita iezīmes?

Pētījumi par to, kas padara psihoterapiju efektīvu, ir parādījuši, ka vissvarīgākais elements, kas nodrošina terapeitisko progresu, ir labas darba attiecības starp terapeitu un klientu. Terapeita personiskās īpašības lielā mērā nosaka terapijas procesa toni un emocionālo ietekmi. Tas pats attiecas uz ģimeni, kurā vecāku personiskās īpašības galvenokārt ietekmē mājas emocionālo klimatu.

Labs terapeits ir īsts un autentisks

Ir svarīgi būt atvērtam un neaizsargātam. Svarīgi ir arī nepieņemt nosodošu attieksmi un būt līdzjūtīgam un tiešam komunikācijas stilā. Labs terapeits neiekļauj klientus noteiktā teorētiskā ietvarā vai modelī, bet gan saskaras ar viņiem kā reāliem cilvēkiem. Ideāls terapeits atturas no sociālās atbilstības nostādīšanas augstāk par klienta personiskajām interesēm. Tā vietā, lai mēģinātu novērst vai slēpt emocionālās sāpes, lai iekļautu klientus sabiedrībā, ir svarīgi palīdzēt viņiem iemācīties tikt galā ar dzīves realitāti un saglabāt savu individualitāti. Labs terapeits ir ieinteresēts mācīties no klientiem un justies kopā ar viņiem, un ir gatavs piedzīvot sāpīgās personīgās patiesības, ko klienti atklāj ārstēšanas laikā. Šī atvērtā attieksme un pieeja klientiem, kopā ar terapeita spēju piekļūt un regulēt savas emocijas, ļauj viņam/viņai noskaņoties ar klienta verbālās un neverbālās komunikācijas dziļākajiem līmeņiem.

Vecāku/bērnu attiecībās ar bērnu kā reālu personu ir jāsaista reāla persona. Bērnu agrīnai attīstībai ir ļoti svarīgi, lai viņi spētu ieskatīties reālas personas acīs un redzētu sevi precīzi atspoguļotu viņā. Kad vecāki ir sapratuši savu bērnību, ieskatoties savā pagātnē, sajūtot uzbudinātās sāpes un visbeidzot, gūstot ieskatu un izpratni par piedzīvoto, viņi vairs nav atrauts no sava bērna. Pēc tam viņi spēj sazināties ar saviem bērniem patiesi empātija un sapratni. Labi vecāki ir ieinteresēti pazīt savus bērnus, nevis veidot viņus tādus kā viņi vai kā īpašs veids, kā viņus pārdomāt. Bērna individualitāte un unikalitāte ir svarīgāka par sabiedrības normu.

Labs terapeits r pacilāts kā līdzvērtīgs, nevis no pārākas lomas
Efektīva terapija notiek cieņpilnas, vienlīdzīgas terapeitiskās alianses kontekstā starp diviem indivīdiem. Terapeits nedarbojas kā visu zinošs ārsts nepilnvērtīgam klientam. Viņš/viņa neieņem visvarenības vai piekāpšanās pozu. Tā vietā, lai tēlotu lomu, terapeits pilnībā apzinās, ka gan viņš/viņa, gan klients ir cilvēki, kas ir pelnījuši tādu pašu cieņu. Psihoterapijas vienlīdzība ir acīmredzama tai raksturīgajā neuzbāzībā; tas ir, terapeita atziņā par klienta pamatvērtību un tiesībām uz individuālu eksistenci.
Tādā pašā nozīmē labi vecāki nespēlē vecāku lomu. Viņi izturas pret saviem bērniem ar cieņu, nevis piedāvā vecāku atbildes, kas noteiktas viņu lomas. Lai gan bērns acīmredzami nav līdzvērtīgs savām mātēm vai tēviem fiziskā lieluma, spēka, zināšanu vai kompetences ziņā, ir svarīgi, lai vecāki neizmantotu šīs atšķirības, lai izmantotu, pārvarētu un iebiedētu savus pēcnācējus. Vecāku visuzināšana mēdz likt bērnam justies nevajadzīgi mazam, vājam vai nepilnvērtīgam.

Labs terapeits i s konsekventi

Terapeits nodrošina konsekvenci un stabilitāti. Ideālā gadījumā terapeitam ir iespēja būt klāt un ir apmierināts ar jūtu izpausmi. Terapeitam ir jābūt pietiekami nobriedušam, lai sesijas laikā apturētu savas vajadzības un prioritātes, lai viņa atbildes uz klienta saziņu var radīt uzticību. Reizēm, kad terapeits ir nepareizi noskaņots un reaģē tādā veidā, kas izjauc terapeitisko sadarbību, viņš/viņa atzīst šo kļūdu un ar klientu to “pārrunā”, lai labotu attiecību pārrāvumus un turpinātu terapiju. Šīs sarunas ietver terapeitam divkāršu uzmanību, viena daļa ir viņa iekšējā pieredze un otra ir klienta pieredze. Terapeits aicina klientu izteikties, kā viņš/viņa pārdzīvo plīsumu, un apstiprina viņa/viņas realitāti par to, kā viņš/viņa piedzīvoja notikumu. Pēc tam terapeits var atjaunot saikni un saikni ar klientu.

Saistībā ar bērnu audzināšanu vecāku briedums un konsekvence ir svarīgas uzticības veidošanai. Vecākiem ir jāpretojas regresīvām tendencēm savā personībā, lai veicinātu savu pēcnācēju drošību. Un, kad vecāki neapmierina savus bērnus un reaģē aizskaroši, viņi var atzīt savu kļūdu, uzsākt sarunu, kurā bērni var runāt par savām izjūtām un tādējādi atjaunot uzticību attiecībās ar bērniem.

Labs terapeits e x parāda godīgumu un godīgumu

Ir svarīgi, lai terapeits savu personīgo dzīvi vadītu godīgi un godīgi. Tā kā klients atrodas tik neaizsargātā stāvoklī, viņu ietekmē terapeita savstarpējo attiecību stila smalkumi, kad terapeitam trūkst integritātes.

Bērni ir arī ārkārtīgi neaizsargāti pret saviem vecākiem un ir jutīgi pret atšķirībām vecāku uzvedībā, un, saskaroties ar vecāku divkosību un meliem, viņi cieš smagus triecienus savai esības sajūtai. Viņi bieži idealizē vecākus par saviem līdzekļiem. Lai justos droši, viņi maina savu realitāti un izliekas no formas, lai ticētu savu vecāku viedoklim. Tāpēc vecākiem jācenšas rīkoties atbildīgi, godīgi visās savās sabiedrībās un nepieļaut, ka liekulība un dubultstandarti apdraud viņu cieņu un pašcieņu.

Labs terapeits ir paraugs

Terapijas gaitā terapeits netīšām darbojas kā paraugs klientiem. Viņš/viņa modelē interesi par sevis izpēti, pieņemošu attieksmi pret jūtām un spēju regulēt jūtas un uzvedību. Terapeits arī demonstrē tādu attiecību stilu ar citu personu, kas ir cieņpilns, līdzjūtīgs un vienlīdzīgs.

Vecāku/bērnu attiecībās bērns dedzīgi vēro katru vecāku personības aspektu, lai uzzinātu, kā būt. Vecākiem ir pienākums zināt, ka viss, ko dara vecāki, kalpo kā paraugs tam, par kādu cilvēku kļūs viņu bērns. Vecāku jūtas par sevi tiek netīšām nodotas bērnam. Vissvarīgākais, ko vecāki var darīt savu bērnu labā, ir attīstīt sevi, lai viņi patiešām justos labi.

Kas notiek terapijā?

Klients tiek uzklausīts ar jautājošu sajūtu
Terapeitiskais process būtībā ir viens no izmeklējumiem, kurā terapeits klausās ar empātiju un līdzjūtību, cenšoties iepazīt un saprast klientu. Terapeits aptur spriedumu, intuitīvi meklējot, prātojot un jautājot: 'Kā šī persona jūtas?' 'Ko šī persona piedzīvo?'

Vecākiem ir pārsteidzoši grūti klausīties šādā veidā. Bieži vien vecāki nešķiro sevi no saviem bērniem, 'tā kā šis cilvēciņš nāca no manis, tad viņam/viņai jābūt tādam kā es.' Tā vietā, lai redzētu savu bērnu kā ģenētiski unikālu indivīdu, kāds viņš/viņa patiesībā ir, viņi redz sevi tādus, kādi tie bija savā bērnībā. Šādā gadījumā bērns nejūtas redzēts. Tomēr, ja vecākiem ir kāda izziņas sajūta saistībā ar savu bērnu, viņi abi aizraujas ar unikālas personības rašanos un ir dzīvi. Šādā gadījumā bērns jūtas apstiprināts.
Klients var brīvi teikt un sajust jebko pieņemšanas un intereses atmosfērā.

Psihoterapijā liels uzsvars tiek likts uz vārda un jūtu izpausmes brīvību. Terapijas apstākļos klienti var izteikties, netraucēti loģikas vai cenzūras likumiem. Tas viņiem ļauj skaidri domāt un gūt priekšstatu par sevi. Terapeits atturas no klientu sodīšanas vai noraidīšanas par viņu saziņu neatkarīgi no tā, cik izkropļota vai negatīva. Klienti emocionālā līmenī saprot, ka jebkura doma vai sajūta ir pieņemama. Vecākiem bieži ir grūtības radīt pieņemšanas atmosfēru ar saviem bērniem. Vecāku bērnībā radušās neatrisinātās problēmas viņiem apgrūtina visu bērna jūtu spektru un ļauties bērna emocionālajām reakcijām.