Brīvdienas nāk pārkaisītas ar solījumiem par 'spilgtumu' un 'uzmundrinājumu'. Miljoniem cilvēku tas ir universāli nozīmīgs laiks, un es varētu apgalvot, ka šī savienojuma sajūta ir liela daļa no tā, kas padara sezonu maģisku. Tomēr daudziem cilvēkiem ziemas mēneši ne vienmēr atbilst viņu sirsnīgajai reputācijai. Saskaņā ar a pētījums American Psychological Association, 26 procenti cilvēku jūtas vientuļi brīvdienās un 38 procenti ziņoja par stresa pieaugumu.

Daudzi cilvēki nevar ierasties mājās, lai satiktu savus mīļos. Citi ir ielenkti radinieku baros un joprojām jūtas izolēti. Neatkarīgi no jūsu situācijas šajos mēnešos NAV nekas neparasts, ka jūtaties vientuļš. Došanās mājās var izraisīt emocijas, ko esam paslaucījuši zem paklāja vai, iespējams, pat nezinām. Mēs bieži tiekam atgriezti iestatījumos, kuros ir notikušas daudzas sarežģītas atmiņas. Daži var būt priecīgi, bet citi ir sāpīgi.

Daudzi bērni kādā savas attīstības posmā jūtas vientuļi vai atstumti. Daudzās mājās viņu vecāki vai pirmie aprūpētāji uzskata bērnus par labiem, sliktiem, asiem, lēniem, apgrūtinošiem, satraucošiem, vilšanās pilniem vai izciliem. Šīs etiķetes un cerības var mūs ievainot apzinātā un neapzinātā veidā mūsu attīstības laikā. Atgriežoties bērnības vidē vai cilvēku lokā, ar kuriem kopā uzaugām, mēs dažreiz atkal jūtamies kā bērni, no jauna piedzīvojam vecās sajūtas vai vienkārši nejūtam sevi. Dr Dan Siegel atsaucas uz šo fenomenu kā 'pazušanu pazīstamās vietās'. Šī ievainojamība ir vēl jo vairāk iemesls praktizēt līdzjūtību pret sevi un būt piesardzīgiem no seniem pazīstamiem kaitīgiem veidiem, kā mēs varam domāt par sevi. Paturot to prātā, šeit ir dažas stratēģijas, kas var palīdzēt jums noturēties gada beigās un arī nākamajos.

1. Pārstāj gaidīt pilnību

Daudziem no mums galvā mēdz būt priekšstats par to, kādiem jābūt ideālajiem svētkiem. Mēs sagaidām, ka tas būs tikpat lieliski noslīpēts kā spīdīgie ornamenti, kas mūs ieskauj. Neprātīgā uzkrāšanās pēc būtības mūs sagatavo zināmam vilšanās līmenim. Tas ir īpaši novērojams bērniem. Pēc Pateicības dienas manas brāļameitas man atzinās, ka pēc mūsu ģimenes ikgadējiem svētkiem patiesībā jutās nedaudz nomāktas. Pateicības diena ir liela lieta mūsu mājā. Mēs saģērbjamies, un mūsu lielā, paplašinātā ģimene svin kāzas vai svētkus. Visa diena nes daudz laimes, taču liela daļa no tā ir gatavošanās procesā: kopā gatavojot, klājot galdus, uzliekot lielu telti mūsu pagalmā. Pēc tam bērni juta, ka pats vakars vienkārši pagāja pārāk ātri. Neatkarīgi no tā, cik lieliski viss izvērtās, tas nevarēja pilnībā attaisnot viņu sajūsmu.

Tā ir sajūta, ko daudzi cilvēki izjūt par visu, sākot no dāvanām un beidzot ar mijiedarbību ar ģimenes locekļiem. 'Varbūt vecās brūces beidzot sadzīs, un viss, ko mēs jutīsim, ir siltums un mīlestība.' Mums ir fantāzija par to, ka viss norit gludi, kas mūs vēl vairāk satriec, kad uz ceļa parādās nelīdzenumi. Mēģiniet gūt prieku par sīkumiem, nepiešķirot pārāk lielu nozīmi lietām, kuras nevarat kontrolēt vai kurām nav tik daudz sakara ar dzīvi, ko esat radījis sev tagadnē.

2. Beidz vērtēt

Gada noslēgums mēdz būt pārdomu laiks. Mēs varam izjust dabiskas skumjas, kas rodas gan ar zaudējumiem, gan ieguvumiem. Tomēr starp pašrefleksiju un pašvērtējumu pastāv smalka robeža. Viena lieta ir atskatīties uz savu gadu ar zinātkāri un interesi par jebkādām izmaiņām, ko mēs veiksim nākotnē. Cita lieta ir pārmest sevi par saviem trūkumiem un vērtēt sevi kā aukstu kritiķi, kas rūpīgi pārbauda priekšnesumu.

Tā kā ir tik daudz saviesīgo sanāksmju, ir viegli sākt salīdzināt sevi ar citiem:

Visi ir attiecībās. Kāpēc jūs joprojām esat viens? Tas ir tik pazemojoši!

Paskaties, cik viņš ir veiksmīgs. Jums nekad nebūs svarīgas karjeras.

Viņa ir tik kopā. Tu esi tāds juceklis.

Tu nekur neiederies. Jūs vienkārši esat atšķirīgs.

Šīs “kritiskās iekšējās balsis” veido pastāvīgu dialogu, kas pastiprina pamata pārliecību, ka mēs neesam pietiekami labi. Šis iekšējais kritiķis liek mums justies nevērtīgiem un atšķirībā no citiem kaut kādā negatīvā nozīmē. Tas mudina mūs būt vienam, pēc tam noniecina, ka esam vientuļi. Tas veicina mūsu vientulību, pastāvīgi atgādinot, ka neesam tādas dzīves cienīgi, kādu vēlamies, un atsvešināt mūs no tiem, par kuriem mēs rūpējamies.

Iepazīstiet šo iekšējo kritiķi, jo, jo vairāk mēs spēsim nošķirt savu patieso es no tā destruktīvā viedokļa, jo labāk mums klāsies. Tā kā šis iekšējais kritiķis sāka veidoties mūsu dzīves sākumā, pamatojoties uz to, kā mūs redzēja savā ģimenē, sagaidiet, ka, ievadot pagātnes iestatījumus, tas kļūs nedaudz skaļāks. Saglabājiet apņēmību savā misijā ignorēt šo nežēlīgo treneri un neklausieties tā šausmīgajos padomos. Atcerieties, ka tas neatspoguļo to, kas jūs patiesībā esat, un darbosies tikai, lai jūs sabotētu.

3. Pavadiet laiku ar savu izvēlēto ģimeni

Brīvdienās jums var šķist pienākums pavadīt laiku ar noteiktiem cilvēkiem, kuri neliek jums justies lieliski. Neatkarīgi no tā, vai izvēlaties to darīt vai nē, ir vērtīgi atlicināt kādu laiku, lai būtu kopā ar savu ģimeni. Tā var būt intīma draugu grupa, jūsu bērni, jūsu partneris vai ikviens, kas liek jums justies labi un vairāk sazināties ar sevi. Atvēliet laiku cilvēkiem, vietām un aktivitātēm, kas liek jums justies līdzīgākai, cilvēkiem, kuri liek jums smieties, domāt vai justies jums nozīmīgā veidā.

4. Brīvprātīgais

Ja atrodaties tālu no cilvēkiem, kas jums rūp, vai jūtaties atdalīts, meklējiet ainas, kurās kaut ko kopīgojat, pat ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Brīvprātīgais darbs ir viena no labākajām lietām, ko varat darīt savā labā, kad jūtaties nomākts. Tas liek domāt ārpus sevis un dalīties projektā ar citiem. Padomājiet par iemeslu, kas jums ir svarīgs, un veltiet laiku, lai piedalītos tajā. Dāsnums piedāvā dabisku veidu, kā mēs varam justies labi. Turklāt dalība komandā uzreiz rada draudzības sajūtu par kopīgām rūpēm.

5. Palieciet mirklī, pat ja tas jūs apbēdina

Dažreiz ir nepieciešams atrasties telpā, kas ir pilna ar cilvēkiem, lai mēs justos visvientulīgākie. Neatkarīgi no tā, cik cilvēkus mēs iesaiņojam līdzi automašīnā, lai ņemtu līdzi uz ballīti, katrs no mums ir savs unikāls individuālais cilvēks, kurš dzīvo un elpo viens pats. Mums visiem ir brīži, kad jūtam savu dziļo vientulību. Kad mēs domājam par savu eksistenci, mēs varam sagaidīt, ka tā mūs uzbudinās. Pagājušā laika izjūta, ko var radīt gada beigas, vienmēr ir prātīga atziņa.

Ne katrs mirklis būs prieka pilns, un pat tie, kas ir, var nest sev līdzi zināmu asumu par dzīves dārgumu. Jaunais gads mums atgādina par pagājušajiem gadiem. Tas spīd gaismu to cilvēku sejās, kurus esam pazaudējuši. Tas mums norāda, ka esam vecāki, varbūt gudrāki un daudz vairāk apzināmies, ka laiks nav kaut kas tāds, ko mēs varam satvert. Mums nav jāgrimst ar šo sajūtu. Mums ir labāk ļaut sev just to, ko jūtam. Skumjas var nākt viļņveidīgi, un, kad tās pāriet, mēs bieži vien paliekam ar miera un vitalitātes sajūtu. Mēģinot to noslīcināt, mēs arī sastindzinām sevi ar daudzajiem dzīves sniegtajiem priekiem.

Pārāk bieži mēs novēršam uzmanību no šīm dziļākajām sajūtām, noslogojot savu prātu ar bažām vai kritiskām iekšējām balsīm. Kad negatīva doma sāk lidot, piemēram, balons, kas izlaists no ķekara, mēģiniet ar to nenovirzīties. Viegli atgriezieties mirklī. Pēc tam novirziet fokusu uz āru. Padomājiet par to, ko jūs varētu piedāvāt; tas tevi izraus no galvas.

Uzturēšanās mirklī mūs nepasargās no skumjām vai vientulības sajūtām, taču tā mudina mūs praktizēt pacietību un līdzjūtību pret sevi. Tas palīdz mums izjust visu, kas patiešām notiek mūsu dzīvē. Ja mēs jūtam, ka mūsu iekšējais kritiķis pārņem varu, vilinot mūs uz pašiznīcinošu uzvedību, mēs varam laipni pievērst savu uzmanību tam, kas mums ir svarīgs. Mēs varam veikt darbības, kas mūs atkal savieno ar mūsu pieredzi un apkārtējiem cilvēkiem. Mēs varam atvērt acis uz iespējām un apzināti radīt svētkus, kas mums kaut ko nozīmēs.