Nav iespējams pārvērtēt to, kā šī pandēmija ir mainījusi mūsu dzīvi. Pastāv iespēja, ka tieši šajā brīdī jūs pats atrodaties šo pārmaiņu vidū. Varbūt jūs lasāt šo rakstu pie pusdienu galda, kad parasti atrastos birojā. Iespējams, jūs to ievietojat pēc garas dienas, uzraugot savus bērnus pakalpojumā Zoom. Iespējams, jūs to lasāt tāpēc, ka uztraucaties par darba maiņu vai tāpēc, ka esat pārcēlies, vai tāpēc, ka neesat varējis satikties ar noteiktiem draugiem vai ģimeni vairāk nekā gadu.

Paredzams, ka šāda veida starptautiska ārkārtas situācija izraisīs mūsu trauksmes signālus visos veidos. Un tomēr, jau vairāk nekā gadu haosā, mēs esam šeit. Kaut kā mēs esam neatlaidīgi, pielāgojušies un izgājuši cauri šim neparastajam satricinājumam. Tomēr tagad, kad kļūst pieejamas arvien vairāk vakcīnu un mainās ierobežojumi, daudzi no mums piedzīvo jauna veida bailes un nenoteiktību par to, kāda varētu izskatīties mūsu dzīve vai kā mēs varētu “atgriezties” pie sava veida normālā stāvokļa.

Daudziem no mums ir jāpieņem lēmumi par atgriešanos darbā, bērnu sūtīšanu uz skolu, lai izlemtu, ko mums patīk darīt un ar ko mums patīk redzēt. Pat ja mēs varam justies cerīgi vai pacilāti par iespēju nokļūt labākā vietā, mēs varam turpināt justies noraizējušies par visām šīm pārejām.

Mēs joprojām dzīvojam ar lielu nenoteiktību, un, kā pierādījusi neirozinātne, mūsu smadzenes jau ir izturīgas pret pārmaiņām. Lielāko daļu savas attīstības mēs pavadām, padziļinot nervu ceļus un nosakot, kā lietas darbojas, tāpēc pēkšņas izmaiņas var justies draudīgas. Mūsu uz izdzīvošanu orientētās smadzenes ir veidotas tā, lai pārmaiņas uztvertu kā potenciāli bīstamas. Tāpēc iedomājieties, kādu stresu tas rada cilvēkam, lai pielāgotos tādiem reāliem draudiem kā globāla pandēmija.

Mana doma ir tāda, ka ir normāli, ja mēs jūtamies izturīgi pret pārmaiņām. Šajā mežonīgajā laikā mēs saskaramies ar neredzamiem draudiemburtiskipiespieda mūs vai nupalikt mājās vai iekāpt briesmu jūrā. Lēmumi, ko pieņemam sev un savai ģimenei, var justies nepārspējami. Turklāt daudziem no mums nav greznības izdarīt noteiktas izvēles, un viņiem ir nācies izturēt noteiktus riskus savai fiziskajai un garīgajai veselībai.

Tā kā visas šīs nenovēršamās pārmaiņas tiek veiktas mūsu ceļā, labākais, ko varam darīt savā labā, ir līdzjūtība pret sevi. Mums ir jāatbrīvojas no āķa, jo mums nav visu atbilžu un ka ne vienmēr jūtamies spējīgi “saglabāt mieru un turpināt”. Katru reizi, kad mēs sasniedzam pagriezienu vai pagriezienu, mūsu pirmajai reakcijai uz sevi vajadzētu būt apstiprinājumam un pieņemšanai.

Trīs pašlīdzjūtības principi kā izklāstīja pētniece Kristīna Nefa ietver: laipnību pret pašvērtējumu, apdomīgumu pār identifikāciju ar domāšanu un kopējo cilvēcību pār izolētību. Viens no veidiem, kā palīdzēt sev cauri pārmaiņām, ir praktizēt šīs trīs lietas, kad dzīve mūs apgrūtina.

Laipnība pret sevi

Ir ļoti grūti savā dzīvē veikt skaidras darbības, kad mūsu prāts pārlieku analizē un kritizē katru mūsu kustību. Skarbie sprieduma veidi, kā mēs izturamies pret sevi un novērtējam sevi, reti palīdz, īpaši krīzes laikā. Tā vietā mums ir jāturpina izturēties pret sevi tā, kā mēs izturētos pret draugu, kas iziet cauri tādām pašām grūtībām. Neatkarīgi no tā, ar kādu izaicinājumu mēs saskaramies, mums ir jāsamierinās ar laipnību un atbalstu, kas ļauj mums izjust empātiju pret sevi un to, ko mēs piedzīvojam.

Uzmanība

Kad notiek pārmaiņas, tās, visticamāk, izraisīs mūsu stresa reakciju, nosūtot signālu mūsu nervu sistēmai, kas var likt mums justies kā cīņas vai lidojuma režīmā. Kad tas notiek, mēs varam dziļi elpot un pieņemt apdomīgu pieeju savai reakcijai. Mēs varam sev atgādināt, ka viss, ko mēs jūtam, ir labi. Un mēs varam ļaut šai sajūtai paiet mums garām kā mākonim pār kalnu. Mums nav jājūtas pienākumam, lai mūs aizrauj sajūta vai visas domas “kā būtu, ja”, ko mūsu prāts var mums mest. Tā vietā mēs varam atkāpties un atpazīt tās kā tikai domas un jūtas, nevis kā absolūtas patiesības. Mēs varam veltīt laiku, kas mums vajadzīgs, lai pārdomātu un reaģētu, taču mums arī jācenšas dot sev atļauju vienkārši būt mirklī un neapsteigt sevi.

Kopējā cilvēce

Ja kādreiz ir bijis piemērs kopīgai cilvēku pieredzei, šī pandēmija tā ir. Lai gan katra no mūsu situācijām ir personiska un unikāla, mēs visi dalāmies šajā nenoteiktības laikā. Mēs visi cīnāmies ar šo milzīgo pārmaiņu apjomu. Mums nevajadzētu justies izdalītiem, mazākiem vai atšķirīgiem no citiem. Mēs neesam vieni. Un ir tik svarīgi būt blakus vienam otram un paļauties vienam uz otru, kad tas ir nepieciešams. Pārmaiņās ir vieglāk orientēties, zinot, ka citi ir bijuši tur, kur esam mēs. Pat bezprecedenta apstākļos ir cilvēki, kuri atrod rīkus un risinājumus, ar kuriem var koplietot kopienu. Lai vai kā, mēs nedrīkstam ļaut sev ciest klusumā vai vienatnē.

Patiesība ir tāda, ka, neskatoties uz to, ka šogad ir bijusi nenoteiktība, jebkura jebkuras dienas sekunde var novirzīt mūsu dzīvi uz citu ceļu. Mēs nevaram kontrolēt visus savus ārējos apstākļus, bet mēs varam kaut ko ietekmēt, reaģējot uz tiem. Un, lai gan mēs varam saskarties ar visu veidu emocijām, mēs vienmēr varam satikt sevi ar līdzjūtību pret sevi.