Lielākoties es rakstu par paškritikas mīnusiem – tik ļoti, ka ikviens, kas pazīst manu darbu, droši vien būtu neizpratnē par šī bloga nosaukumu. Daudzus gadus esmu koncentrējis savu izpēti un praksi uz izpratni un izaicinājumu kritiska iekšējā balss Mums visiem tas ir pārāk grūti. Lai gan mums vienmēr ir jācenšas izvairīties no rīcības saskaņā ar šo “balsi”, dažreiz ir pareizi justies slikti par savu rīcību.

Mēs visi esam cilvēki, un mēs visi esam kļūdaini, bet veids, kā mēs augam emocionāli un kā cilvēks, daļēji ir saistīts ar atpazīšanu, kad esam rīkojušies slikti un izjūtam ar to saistītās sāpes, skumjas, aizvainojumu un pat dusmas pret. mēs paši. Jūtas, visas jūtas, sniedz mums informāciju. Mums ir jāizjūt slikta pašsajūta par savu ne ideālo uzvedību, lai mēs varētu veikt izmaiņas un attīstīt sevi.

Piemēram, ir svarīgi justies slikti, kad esam veikuši darbības, kas sāpina otru cilvēku vai sevi. Tomēr mēs dzīvojam sabiedrībā, kas bieži modelē izvairīšanos no personīgās atbildības un izvairīšanos no “negatīvām emocijām” par katru cenu. Es labi atceros vakariņas, kuras man bija, un kāds vīrietis, kurš nesen bija šķīries, dalījās ar sava terapeita atbildi uz viņa lūgumu pēc medikamentiem, lai mazinātu sāpes, kuras viņš piedzīvoja. Terapeits atbildēja: 'Ir dažas lietas, par kurām jums vajadzētu justies slikti, un šī ir viena no tām.'

Pacienti bieži man prasa metodes, kā pārvarēt, novērst vai novērst sāpes, ko viņi izjūt, kad ir slikti izturējušies pret kādu vai pret sevi. Man ir iecienījis teikt, ka veids, kā tikt galā ar jūtām, ir iziet cauri tām, nevis tām apkārt. Arī jūtu apspiešana un izvairīšanās no tām nav noderīga. Izjūtot negatīvās sajūtas, kas mums ir pēc sliktas uzvedības, mēs varam atpazīt veidus, kā mēs uzvedamies, kas nav saskaņoti ar mūsu vērtībām un uzskatiem. Šis ir pirmais solis, lai kļūtu par cilvēku ar godīgumu, par cilvēku, kuru mēs varam apbrīnot.

Lai būtu skaidrs, es neiesaku mums prātot par to, cik slikti mēs bijām, vai sevi piekaut, bet drīzāk, lai mēs jūtam savas jūtas un izmantojam tās, lai attīstītu sevi. Daudzi no mums uzskata, ka ir grūti godīgi paskatīties uz sevi, nekļūstot par upuri mūsu iekšējā kritiķa skatījumam. Tomēr bezpārdomām par mūsu rīcību un atbilstošu emocionālu reakciju, kā mēs varam sagaidīt, ka mēs mācāmies no savas nepareizās uzvedības vai attīstīsimies sevī? Kad esam sāpinājuši kādu citu, mums ir jāuzņemas atbildība, lai attīstītu jaunus esamības veidus. Šeit ir daži veidi, kā pārņemt varu pār saviem trūkumiem, nenovirzoties uz naida pret sevi ceļu.

1. Esiet atvērts un neaizsargājieties

Kad nožēlojam savu rīcību, ir lietderīgi pieņemt ziņkārīgu, pārdomātu attieksmi, ko mēs meklējam, nevis izvairāmies no jūtām un informācijas, ko tās iemieso. Mēs varam uzdot sev jautājumu, pret ko mēs iebildām attiecībā uz savu uzvedību un kā tā ietekmēja mūs un citus. Mums jācenšas izturēties pret sevi ar līdzjūtību, tāpat kā pret draugu, kurš pēta problēmu, ko vēlas mainīt sevī.

Atcerieties, ka lielākā daļa no mums rīkojas godīgi. Daudzas no mūsu sliktākajām iezīmēm rodas no veidiem, kā mēs iemācījāmies sevi aizsargāt vai aizstāvēt agrīnā dzīves posmā. Šīs lietas ir mūsu spēkos mainīties, taču mums vispirms ir jāatzīst un jāatzīst to esamība. Pārdomājot mūsu postošākās darbības, mēs varam iegūt dziļāku izpratni par to, kā mēs esam kļuvuši tādi, kādi esam. Tas var arī radīt lielas sajūtas par apstākļiem, kas noveda pie šiem oriģinālajiem pielāgojumiem.

2. Sajūti jūtas

Kad rīkojamies tā, kā esam vīlušies, mums vajadzētu sev atgādināt, ka ir pareizi izjust visas jūtas, kas rodas. Mēs nevaram vienkārši tikt tam pāri, izliekoties, ka tas nav noticis, vai cenšoties sastindzis sajūtas, ko piedzīvojam. Ja mēs dodam sev vietu, lai justos skumji vai žēl, mēs uzzinām, ka varam tikt galā ar šīm emocijām un izaugt no tām, nevis nonākt galējībās, tās noliedzot vai ļaujot tām ievilkt mūs posta stāvoklī.

Izjust sāpes par sliktu izturēšanos pret kādu, kas mums rūp, vai sabotējot kaut ko, ko vēlamies, ir godīga reakcija, kas izraisa citas svarīgas jūtas, piemēram, empātiju vai motivāciju mainīties. Tas arī ļauj sekot citām emocijām, kas var sniegt mums norādes par to, kāpēc mēs rīkojāmies tā, kā mēs rīkojāmies. Mēs varam saprast, ka mūsos ir iedarbināta baiļu, dusmu vai kauna sajūta, kas lika mums aizskart vai reaģēt kaut kādā veidā, kas mums nederēja. Šo jūtu pieņemšana un ļaušana tām iziet cauri mums ir svarīga izaugsmes sastāvdaļa.

3. Savaldiet savu iekšējo kritiķi

Viena lieta ir būt gatavam saskarties ar saviem trūkumiem un izjust savas jūtas, cenšoties labāk izprast sevi. Pavisam cita lieta ir ļaut destruktīvam iekšējam ienaidniekam iebiedēt un novest mūs pret sevi naida stāvoklī. Naids pret sevi neizraisa pārmaiņas vai kaut ko konstruktīvu. Katram no mums ir trūkumi. Mūsu godīguma patieso pārbaudi nosaka tas, kā mēs spējam uzņemties personīgu atbildību par savas uzvedības ietekmi uz sevi un citiem un kļūt par tādu cilvēku, kādi vēlamies būt.

Tiklīdz mēs pamanām, ka mums ir nežēlīgas, vērtējošas domas par sevi, mēs esam uz nepareizā ceļa. Domas, kas mūs tikai nomāc vai liek justies pieveiktiem, ir droša zīme, ka mēs klausāmies savai kritiskajai iekšējai balsij. Tā vietā mums jāturpina runāt ar sevi tā, kā mēs to darītu ar draugu, pieņemot patiesas atsauksmes, vienlaikus saglabājot dziļu līdzjūtību pret sevi.

4. Praktizējiet līdzjūtību pret sevi

Būt godīgam pret sevi nekad nenozīmē izvilkt sevi cauri dubļiem. Atšķirībā no pašcieņas, līdzjūtība pret sevi nav saistīta ar pašvērtējumu. Drīzāk runa ir par sava veida attieksmi pret sevi, uzmanīgu attieksmi pret savām domām un jūtām un mūsu kopējās cilvēcības pieņemšanu. Mums ir nepieciešama līdzjūtība pret sevi, kad esam introspekti, jo tas palīdz mums neaizrauties ar ciniskām, destruktīvām domām, vienlaikus paliekot atvērtiem, lai pamanītu, kā mums ir jāuzlabo. Kad paliekam savā pusē un atgādinām sev, ka mūsu trūkumi ir daļa no tā, kas mūs padara par cilvēkiem, mēs spējam palikt atvērti un zinātkāri par to, ko cenšamies mainīt sevī.

5. Izvairieties no atgremošanās

Neatkarīgi no tā, domājot par problēmu, tas to tikai pasliktina. Ja pamanām, ka esam iestrēguši sliktās domās par sevi vai atkārtojam savas kļūdas, ir pienācis laiks doties tālāk. Mūsu mērķis nav celt prasību pret sevi par to, cik šausmīgi mēs esam. Tas drīzāk ir aicināt godīgas pārdomas, ļaut rasties jebkādām jūtām un noteikt kursu uz dažādām darbībām nākotnē.

6. Uzdodiet jautājumus un klausieties atbildes

Kad mēs sāpinām citu cilvēku, ir svarīgi aicināt viņu dalīties savā skatījumā un mēģināt izprast savu pieredzi. Mums ir jācenšas uzdot jautājumus un uzklausīt atbildes, netraucējot novirzīties vai aizstāvēties. Kad viņi dalās ar savu stāstu, mums jākoncentrējas uz to, lai viņi būtu pieskaņoti viņiem un atspoguļotu viņu pieredzi. Pēc tam mēs varam mēģināt komunicēt to, ko sākotnēji mēģinājām paust, atzīstot, ka bijām aizvainoti ar to, kā mēs to darījām.

Process, kurā mācāmies būt godīgiem pret sevi par savu kaitīgo uzvedībuir tāda, kas prasa daudz pacietības un daudz līdzjūtības pret sevi. Sāpīgo sajūtu, kas rodas, sajūta ir svarīga procesa sastāvdaļa.Jo vairāk mēs spējam pieņemt, ka esam mācīšanās, attīstība un sāpināta persona, tāpat kā visi pārējie, jo vairāk mēs varam dot iespēju apzināti attīstīties un mainīties. Mēs varam uzzināt vairāk par to, kāpēc mēs sevi aizstāvam noteiktos veidos un kā mēs rīkojamies tādā veidā, kas ierobežo mūsu pašu dzīvi. Pēc tam mēs varam veikt apdomīgākas darbības, kas palīdz mums izteikt to, kas mēs patiesībā esam un ko mēs patiešām vēlamies.