Riski, kas saistīti ar cinisku attieksmi, un ieguvumi no pozitīvas attieksmes

Neatkarīgi no tā, vai tas ir slinks līdzstrādnieks, kurš katru pirmdienu piezvana slims, vai niecīgs draugs, kurš vienmēr glābj pēdējā brīdī, mūsu dzīvē vienmēr ir kaut kas (vai kāds), kas var mūs padarīt ciniskus. Tāpat kā slikti pieguļošā džemperī, cinismā var būt viegli ieslīdēt, taču to ir grūti nokratīt. Bet kādi ir riski, pieļaujot cinisku attieksmi? A 2009. gada pētījums vairāk nekā 97 000 sieviešu atklāja, ka optimistiskām sievietēm ir mazāks koronāro sirds slimību, ar vēzi saistīto nāves gadījumu un mirstības līmenis. Savukārt sievietēm ar pesimistiskākajām un ciniskākajām personībām bija augstāks šo slimību un nāves gadījumu skaits. Ja mēs domājam par naidīgumu un negatīvismu kā par dzīvībai bīstamiem apstākļiem, tas padara mērķi būt mazāk ciniskiem vēl svarīgāku.

Cinisms ir daļa no aizsardzības pozas, ko mēs pieņemam, lai aizsargātu sevi. Tas parasti tiek aktivizēts, ja jūtamies par kaut ko aizskarti vai dusmīgi, un tā vietā, lai tieši risinātu šīs emocijas, mēs ļaujam tām izkropļot un sagrozīt mūsu skatījumu. Kad mēs kļūstam ciniski pret vienu lietu savā dzīvē, mēs varam lēnām sākt ieslēgt visu. Apmeklējot savu ģimeni brīvdienās, mans draugs atklāja, ka kļūst arvien vairāk neapmierināts ar savu vīru. Tas, kas sākās kā neliels aizkaitinājums viņam, aizmirstot viņu kameru un nesagatavojoties laikā, drīz vien pārauga naidīgā attieksmē pret gandrīz visu, ko viņš darīja. Šis kritiskais un apsargātais skatījums veidoja viņas atvaļinājumu un atstāja viņu īgnu un aizkaitināmu pret ģimeni un draugiem. Tikai tad, kad viņa atgriezās mājās, viņa sev jautāja: “Kāda bija mana problēma? Kā es ļāvu tai cinisma sajūtai pārņemt?'

Kad mēs kļūstam ciniski, mēs bieži pieļaujam paštaisnu attieksmi un veidojam cerības, ka cilvēkiem vajadzētu uzvesties noteiktā veidā. Piemēram, manam draugam bija tādas domas kā: “Es nekad nebūtu darījis viņu gaidīt; viņš ir tik neuzmanīgs' vai 'Man šķiet, ka viņam tiešām ir vienalga, vai mēs uzņemam attēlus, kuros redzam mūs kopā ar viņa ģimeni. Man vairāk nekā viņam rūp tas, lai mēs visi būtu kopā. Izmantojot šo ēnaino perspektīvu, mēs sākam meklēt un koncentrēties uz cilvēku sliktāko. Manas draudzenes satraukums par vizīti apvienojumā ar stilu, kā tikt galā ar šo neērto sajūtu, “būdama organizēta” un “kontrolē situāciju”, padarīja viņu aktīvāku pret visu, kas nenotika tā, kā viņa bija plānojusi. Viņa bija uz priekšu, meklējot kļūdas, nevis koncentrējoties uz pieredzi, daloties kaut ko ar savu vīru.

Mana drauga stāsts man atgādināja, ka cinisms bieži parādās, kad negatīvās emocijas vai uztveri, kas mums ir pret sevi, vēršam uz āru uz apkārtējiem. Viņas kritiskās jūtas pret vīru pieauga no spiediena, ko viņa izdarīja uz sevi, lai viņu ģimeņu priekšā būtu 'vislabākā'. Viņa vēlējās, lai viss noritētu perfekti, sākot no viņu ierašanās līdz bildēm, ar kurām viņi atgriezīsies mājās.

Daudzas no mūsu ciniskajām emocijām rodas, kad jūtamies neaizsargāti. Brīžos, kad jūtamies atvērti un esam sarūgtināti, mēs, visticamāk, reaģēsim, stingrāki un aizsardzībā. Paaugstināta uzņēmība pret cinismu var būt droša zīme, ka esam vērsti pret sevi. Kad mēs nonākam šajā prāta stāvoklī, mēs bieži skatāmies uz apkārtējiem caur to pašu kritisko filtru, caur kuru mēs redzam sevi. šis'kritiska iekšējā balssBieži tiek adresēts mums, sakot, ka mēs neesam pietiekami labi vai neiederēsimies. Tomēr šī iekšējā kritiķa bargo spriedumu var viegli projicēt uz apkārtējiem cilvēkiem. Mēs varam sākt satikties ar ikvienu, sākot no mūsu tuvākā drauga līdz attālam radiniekam, tikai viņu trūkumu dēļ un nespējam būt līdzjūtīgiem pret viņu pašu grūtībām un traucēkļiem.

Tā kā ciniska un aizdomīga attieksme rada negatīvu filtru, caur kuru mēs novērojam savu apkārtni, tad, atrodoties šādā stāvoklī, mēs mēdzam palaist garām dzīves priekus. Mēs pieļaujam mentalitāti “mēs pret viņiem”, kas mūs nostāda pret noteiktu personu vai grupu. Ir viegli sagrozīt cilvēkus un radīt viņu trūkumu karikatūru. Kad mēs to darām, ir vērtīgi sev pajautāt: “Kāda viedoklis ir redzams? Vai es tiešām tā jūtos, vai arī es pārāk reaģēju, balstoties uz senām sajūtām no manas pagātnes?

Šos savienojumus ne vienmēr ir viegli izveidot, taču ļoti bieži mūsu ciniskā attieksme atspoguļo ietekmīgu pagātnes personu attieksmi. Kad mana draudzene stāstīja savu stāstu par savu brīvdienu atpūtu, viņa atzīmēja: “Tā, kā es ieplīsu savā vīrā, es izklausījos tieši tāpat kā mana māte. Tie patiesībā jutās kā viņas vārdi, nevis mani. Kritiskā attieksme, ar kuru mēs saskaramies agrīnā dzīves posmā, neatkarīgi no tā, vai tā ir vērsta pret mums vai citiem, var veidot veidu, kā mēs redzam cilvēkus, kad mēs augam. Notikumi, kas liek mums justies neaizsargātiem, ievainotiem vai dusmīgiem, bieži izraisa šīs vecās, aizstāvētās, bieži vien ciniskas reakcijas. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi par šīs attieksmes nošķiršanu no savām un pretatšķirtno destruktīvas agrīnas ietekmes, tāpēc mēs nesāpinām savus tuvākos.

Šis negatīvisms var būt lipīgs, pazeminot apkārtējos. Tas mūs liks atsvešināt citus, rīkojoties naidīgi, vai kļūt sevi aizsargātiem un izolētiem. Galu galā mūsu pašu interesēs vienmēr ir būt atvērtiem un neaizsargātiem, nevis būt šķebinošiem vai norakstīt cilvēkus. Vienīgais cilvēks, ko varam kontrolēt, esam mēs paši. Kad mēs kļūstam ciniski, mēs esam tie, kas cieš.

Tas, ka cilvēks ir pa pusei pilns, padara mūs ne tikai laimīgākus, bet arī veselīgākus. Pētījums, kas publicēts Personības žurnāls uzskata, ka 'pozitīvās emocijas veicina psiholoģisko un fizisko labklājību, efektīvāk tiekot galā'. Citiem vārdiem sakot, mūsu pozitīvās jūtas faktiski padara mūs noturīgākus, saskaroties ar negatīviem apstākļiem. Tāpēc rodas jautājums: 'kāpēc nē meklēt cilvēkos labāko?' Kāpēc mums jācieš par citu trūkumiem? Kā mēs varam atbrīvoties no ciniskiem, destruktīviem viedokļiem un kritiskās attieksmes, kas ved mūs lejupejošā spirālē?

Izvairīšanās no cinisma nenozīmē izvairīties no emocijām. Runa nav par neīstību vai fantāziju, kad runa ir par apkārtni. Drīzāk runa ir par mūsu pašu ciešanu mazināšanu, tieši saskaroties ar emocijām, neļaujot tām izkrāsot objektīvu, caur kuru mēs skatāmies uz pasauli. Ir svarīgi atzīt savas emocijas un ļaut sev tās pilnībā izjust. Pēc tam mēs varam izlemt, kā mēs vēlamies rīkoties. Tā vietā, lai zem elpas ļautu izteikt kritiskus komentārus vai pļāpāt par kādu, kuru jūtam provocējuši, mēs varam domāt par to, kas izraisa mūsu ciniskās reakcijas. Vai mēs projicējam savus pašuzbrukumus? Vai mēs piedzīvojam sāpes vai dusmas? Vai mēs varbūt esam ieslīdējuši tādā skatījumā, kas nav mūsu pašu? Pēc tam mēs varam runāt ar kādu citu par savām jūtām vai vismaz atzīt to, ko jūtam sev. Pēc tam mēs varam saglabāt savu integritāti, veicot darbības, kas neļaus mums sabotēt savu pieredzi vai pārņemt cinismu.

Lai izvēlētos citu kursu, mums ir jābūt iejūtīgiem pret sevi un jāpamana, ko piedzīvojam. Lai cīnītos pret cinismu, ir svarīgi attīstīt līdzjūtīgu attieksmi, kurā mēs esam zinātkāri, atvērti, pieņemami un mīloši pret sevi. Kad spējam justies droši un droši sevī, mēs spējam labāk paust līdzjūtību pret citiem. Mēs varam sākt, atzīstot, ka visi cīnās. Bieži vien, kad cilvēks dara kaut ko, kas mūs sāpina, viņš rīkojas no aizsardzības un nodara sev pāri. Dažiem cilvēkiem var būt sliktākas īpašības nekā citiem, taču visiem ir trūkumi.

Līdzjūtībai ir nepieciešama unikāla kombinācija, pieņemot, ka mums katram ir suverēns prāts, kas domā atšķirīgi, vienlaikus apzinoties, ka mēs visi esam vienā laivā, ka mēs visi esam ievainoti savā veidā. Līdzjūtība cīnās pret cinismu, ļaujot mums izjust savas dusmas, sāpes vai neapmierinātību, nenovēršot šīs jūtas tumšā vietā, kas gan mūs, gan mūsu tuvākos izliek no formas. Mana draudzene visvairāk nožēloja savu brīvdienu, jo viņa pret savu vīru izturējās auksti un noraidoši, nevis redzēja, ka arī viņam sāp. Ciemošanās pie viņa ģimenes vienmēr radīja sāpīgas atmiņas par to, ka viņu sauca par 'stulbu' un 'aizmāršīgu'. Viņa būtu varējusi paust savas bažas, nevēršoties pret viņu, un viņi abi būtu varējuši gūt labumu, runājot caur savām emocijām.

Ir svarīgi pieņemt, ka mēs veidojam pasauli, kurā dzīvojam. Kad attīstām līdzjūtību, nevis kļūstam ciniski, mēs jūtamies labāk. Mēs jūtamies tuvāk cilvēkiem, par kuriem mēs rūpējamies, un vairāk piepildīti sevī. Būdami atvērti un saprotoši, mēs atbrīvojamies no savas destruktīvās attieksmes un izceļam labāko no apkārtējiem.