Atklājiet negatīvās domas un attieksmi, kas ir cilvēka nepielāgošanās pamatā.

Balss sastāv no virknes negatīvu domu un attieksmes pret sevi un citiem, kas ir cilvēka nepielāgošanās pamatā. To var konceptualizēt kā aizsardzības sistēmas valodu. Balss neaprobežojas tikai ar domām, attieksmi un uzskatiem; tas ir cieši saistīts ar dažādas pakāpes dusmām, skumjām, kaunu un citām primitīvām emocijām. To var uzskatīt par personības pārklājumu, kas nav dabiska vai harmoniska, bet tiek apgūta vai uzspiesta no ārpuses.

Balsi var konceptualizēt kā sekundāru aizsardzību, kas atbalsta fantāzijas saiknes un sevis audzināšanas procesa elementus (sevis apbalvošanu un sodīšanu). Tā ir iekšējās komunikācijas forma – kritiska un ciniska, dažreiz sevi audzinoša un sevi slavinoša, bet vienmēr kaitīgas domas pret sevi vai citiem –, ko mēs mēdzam “dzirdēt” tā, it kā ar mums runātu. Tie ietver tādus uzbrukumus kā: 'Tu esi tik stulba', 'Tu nekad nevienai meitenei nepatiks', 'Tu nekad nevarēsi izdarīt lietas pareizi' vai 'Tu nevari viņai uzticēties', 'Viņš vienmēr tev melos, 'Vīrieši ir vienkārši ļauni.'

Kritiskas iekšējās balsis bieži tiek uztvertas kā plūstoši komentāri, kas interpretē mijiedarbību un notikumus veidā, kas izraisa ievērojamas sāpes un ciešanas. Balss definē situācijas kritiski, pesimistiski, lielā mērā balstoties uz pagātnes notikumiem. Tas ir līdzīgs objektīvam vai filtram, kas pasauli izstaro drūmu gaismu, kas savukārt būtiski negatīvi ietekmē mūsu garastāvokli un jūtas. To var atšķirt no konstruktīvas morālas ietekmes. Tā vietā tas autoritāri interpretē morāles standartus un vērtību sistēmas “vajadzētu” veidā, kas izraisa bargu kritiku un pārmetumus pret sevi. Pat šķietami pozitīvas, sevi audzinošas balsis, kas šķietami šķiet atbalstošas, var būt kaitīgas, maldinošas un disfunkcionālas. Nereāla uzkrāšanās rada pamatu vēlākiem uzbrukumiem sev.

Balss uzbrukumi dažkārt tiek piedzīvoti apzināti, taču biežāk tie ir tikai daļēji apzināti vai pat var būt pilnīgi bezsamaņā. Parasti vidusmēra cilvēks lielākoties neapzinās savu pašuzbrukumu apjomu un to, ka lielu daļu viņa uzvedības ietekmē vai pat kontrolē balss.

Pašuzbrukumiem vai balsīm ir dažāda intensitāte, sākot no viegliem sevis pārmetumiem līdz spēcīgām sevis apsūdzībām un pašnāvības domām. Tie izraisa plašu pašierobežojošu, pašiznīcinošu darbību klāstu, sākot no atkāpšanās no pozitīvām tieksmēm vai atteikšanās no pozitīvajiem centieniem, līdz fiziski ievainot sevi vai pašnāvību.

Ļoti reālā nozīmē tas, ko mēs paši sev sakām, runājot par notikumiem un pieredzi mūsu dzīvē, ir daudz kaitīgāks un rada lielāku postu nekā paši negatīvie notikumi vai notikumi. Bet no kurienes nāk šīs kritiskās balsis?

Paškritiskās un pašiznīcinošās domāšanas procesu izcelsme

Bērns nāk šajā pasaulē ar noteiktu ģenētisku noslieci, un viņu dziļi ietekmē notikumi pirmajā dzīves gadā, kad smadzenes pilnībā attīstās. Tas ir laiks, kad zīdainis ir visvairāk iespaidojams un viņa pieredze ir preverbālā līmenī. Vecāku nepareiza noskaņošana, nespēja apmierināt zīdaiņa pamatvajadzības, atstumtība un ļaundabīga attieksme pret zīdaini atstāj spēcīgu nospiedumu vai pirmatnējo sajūtu. Ja nepareizi pielāgota mijiedarbība ar vecākiem netiek pietiekami novērsta, mazulis piedzīvo dažādu emociju sajaukumu: bailes, kauns, dusmas, skumjas un/vai apātija.

Pētījumi ir parādījuši, ka kauns ir primitīva emocija, kas cieši saistīta ar vecāku noraidījumu agrīnākajās attīstības fāzēs, kur zīdainis asimilē pamata sajūtu, ka ir netīrs, slikts vai nemīlams. Būtībā bērni internalizē jebkuru naidīgu vai negatīvu attieksmi, kas pret viņiem ir vērsta. neskaidru atmiņu, attēlu un pirmatnējo emociju veidā.

Pašsistēma un anti-pašsistēma

Attīstoties un apgūstot verbālās prasmes, bērns pieliek sev negatīvas etiķetes un specifiskus verbālus uzbrukumus, kas pauž viņa internalizētās sākotnējās emocijas. Dzīves gaitā bērni pilnveido un pilnveido savu paškritisko attieksmi un domas un pieliek sev jaunas etiķetes. Šīs destruktīvās attieksmes vai balsis veido atšķirīgu un atsevišķu personības aspektu, ko esmu nosaucis par anti-es sistēmu.

Turpretim pašsistēmu veido indivīda unikālas īpašības, tostarp viņa bioloģiskās, temperamenta un ģenētiskās iezīmes, pieredzes un izglītības pastāvīgā ietekme, kā arī vecāku apstiprinošo īpašību un tieksmju iekļaušana. Vecāku dzīvespriecīgā attieksme, pozitīvās vērtības un aktīvā dzīves tiekšanās ir viegli asimilējamas identifikācijas un atdarināšanas procesā un kļūst par bērna personības attīstības daļu.

Vēlāk šīs divas sistēmas kļūst labi izveidotas un ir tiešā pretrunā. Tas, kā šis konflikts tiek atrisināts laika gaitā, spēcīgi ietekmē indivīda dzīves gaitu un viņa laimi vai nelaimi. Pret sevis vai balss process tieši ietekmē personas pieķeršanās modeli un tā noturību visā pieaugušā dzīvē. Kā tāds tas ietekmē katru starppersonu attiecību aspektu.

Tāpat kā indivīdiem ir dalīts skatījums uz sevi, viņiem ir arī diametrāli pretēji uzskati par cilvēkiem savā dzīvē. Balss ne tikai kalpo kā uzbrukums sev; tas ir vērsts arī uz citiem. Šie opozīcijas viedokļi liecina par dziļo šķelšanos, kas pastāv mūsos visos.

Balss un pieķeršanās teorija

Balss darbojas, lai emocionāli sasaistītu cilvēkus ar saviem vecākiem, atbalstot iekšējo, vecāku viedokli, kas turpina viņus konsultēt, vadīt, kontrolēt un sodīt. Pastāv izteiktas līdzības starp balss koncepciju un pieķeršanās teorētiķu aprakstītajiem iekšējiem darba modeļiem. Abos gadījumos kritisks uzskats par sevi, neuzticēšanās citiem un gaidas par noraidījumu, kas izriet no agrīnas pieredzes ar nejūtīgiem, nepareizi noskaņotiem vai atraidošiem vecākiem, mēdz kļūt par galvenajiem uzskatiem vai kognitīvo shēmu, kas ietekmē cilvēka uzvedību pieaugušo attiecībās. Ikreiz, kad pieķeršanās sistēmu apdraud reāli vai iedomāti potenciāla zaudējuma draudi, tiek modinātas primārās jūtas un parasti palielinās balss uzbrukumu skaits gan sev, gan citiem.

Balss saistībā ar personas identitāti

Internalizētās balsis kļūst par nemainīgu daļu no jaunattīstības indivīda pamata identitātes, lai gan sākotnēji etiķetēm nebija būtiskas derīguma. Tie vairāk attiecās uz kļūdainiem vecākiem un audzināšanas praksi, un bērns būtībā bija nevainīgs. Vēlāk, kad viņš/viņa internalizē etiķetes, kas sākotnēji balstītas uz sāpīgām sākotnējām sajūtām un traumām, viņš/viņa mēdz iemūžināt un izspēlēt nepievilcīgas iezīmes un uzvedību, pamatojoties uz iestrādātajām balsīm. Tādā veidā bērns apstiprina un apstiprina savu negatīvo identitāti.

Citiem vārdiem sakot, bērni un pieaugušie, kas rīkojas nepatiesās pieņēmumos par sevi, nejauši apstiprina savu kritisko priekšstatu par sevi. Vēlāk tas traucē cilvēka mēģinājumiem individualizēties un veidot stabilu pozitīvāku paštēlu.

Secinājums

Manā grāmatā Ienaidnieks iekšienē: atdalīšanas teorija un balss terapija , es apkopoju savu domāšanu saistībā ar balss izcelsmi un funkciju. Būtībā destruktīvs domāšanas process jeb balss atspoguļo: 1) negatīvas un kritiskas attieksmes internalizāciju, kas vērsta pret bērnu, ko veic vecāki vai nozīmīgi aprūpētāji agrīnā vidē, 2) lielākoties neapzināta vecāku vai citu nozīmīgu personu nepielāgošanās aizsardzības imitācija un viedokļi (t.i., viņu riebīgā, ciniskā attieksme pret cilvēkiem un attiecībām), 3) aizsardzības pieeja dzīvei, kuras pamatā ir emocionālās sāpes, kas piedzīvotas veidošanās gados. Jo lielāka ir bērnībā piedzīvoto traumu pakāpe, jo intensīvāki kļūst balss uzbrukumi.

Lai saglabātu līdzjūtības sajūtu pret sevi un citiem, cilvēkiem ir jāsaskaras ar internalizētajām balsīm, kas viņus apsūdz par nepiemērotību, destruktīvu vai sliktu. Šajā sakarā terapeitiski ir vērtīgi, lai cilvēks arvien vairāk apzinātos un pēc tam izaicinātu savus balss uzbrukumus. Vienkārša uztvere, kad cilvēks ir cinisks, paškritisks vai naidīgs pret sevi, daļēji maina destruktīvo attieksmi. Pat tad, ja pašuzbrukumos ir zināma patiesība, nav jāpieņem naidīga attieksme. Ir gudri — ievērot principu, ka uzbrukt sev nekad nav piemēroti vai vērtīgi. Protams, cilvēki var un vajag konstruktīvi izvērtēt savu uzvedību un iemācīties novērst savas negatīvās īpašības un reakcijas, taču šim procesam nav jābūt sodošam. Tā vietā ir terapeitiski izaicināt balss uzbrukumus, aizstājot tos pašus jautājumus ar līdzjūtīgu attieksmi pret sevi.

Šādi strādājot pie sevis, var uzlabot savu attīstību, taču tas prasa ievērojamas pūles un centību. Turklāt, lai sasniegtu labākos rezultātus, var būt nepieciešama oficiāla “balss terapija” ar speciālistu. Saskaroties ar ienaidnieku iekšienē un pretdarbojoties tā ietekmei, ir atbrīvojoši, jo cilvēki var uzlabot savu personību gan terapijā, gan ārpus tās. Viņi var piedzīvot mainīgu, nevis fiksētu identitāti un palikt atvērti personīgai izaugsmei un evolūcijai.

Formālajā balss terapijā izmantotās metodes un procedūras tiks apspriestas manā nākamajā emuārā.