Mēs varam rādīt ar pirkstiem pēc Sandy Hook. Tie ir ieroči, NRA, politiķi, vardarbīgas videospēles, Aspergera vai skolas drošība. Būtībā tā ir cilvēka problēma! Kā sabiedrība mēs esam attālinājušies no domāšanas, sajūtas un saiknes. Jā, pasaulē ir skumjas, dusmas, sāpes, vilšanās, neapmierinātība, ievainojumi utt. Šķiet, ka mēs atrodamies vēstures brīdī, kad mēs ārstējamies ar narkotikām, darbu, naudu, elektroniskām ierīcēm, alkoholu, pārtiku un daudz ko citu. Ir pienācis laiks APSTĀT un atjaunot savienojumu ar cilvēcisko pieredzi. Šķiet, ka esam zaudējuši līdzjūtības un pieņemšanas jēdzienus. Jā, kā sabiedrība nacionālās debates izraisa jautājumus par atšķirībām: geju laulībām, rasi un aizspriedumiem. Lai gan tās ir svarīgas, ir arī cita veida traumas, kas notiek skolas pagalmā, starp cilvēkiem un mūsos, kad mēs neattaisnojam savas cerības, tiekam atlaisti vai ciešam no depresijas, alkoholisma, ēšanas traucējumiem vai trauksmes aiz slēgtām durvīm. Šīs ir problēmas, ar kurām mēs esam zaudējuši saikni.

Kā vecākiem un cilvēkiem ir pienācis laiks pārskatīt mūsu attiecības ar neērtām sajūtām. Vai mēs varam tās izturēt paši? Vai mēs varam tās panest savos mīļotajos, dzīvesbiedrā un bērnos? Ja mums kā vecākiem ir grūtības ar to, tad kā mēs varam palīdzēt saviem bērniem? Agrāk, neatkarīgi no tā, vai tā bija baznīca, darbs plecu pie pleca fermā, paplašinātas ģimenes, ciešākas kopienas, mazāka agresija plašsaziņas līdzekļos (TV, videospēles) vai mazāka piekļuve militāriem ieročiem, nebija tādu slaktiņu kā Sandijs Huks, Columbine, Virginia Tech vai apšaudes publiskajā laukumā, piemēram, Gabrielle Giffords's Tuksonā, vai mūsu pulcēšanās vietās, piemēram, kinoteātrī Aurorā. Mūsdienās ar darbu, datoriem un vispārējo biznesu ir vairāk anonimitātes, vientulības, izolācijas. Vairāk stundu tiek pavadītas ar Call of Duty, Counter Strike, Halo vai citām vardarbīgām pirmās personas šāvēja videospēlēm un pieejamiem ieročiem, kuros ir žurnāli, kas šauj bezgalīgas lodes. Jā, ar fiskālo klinti, ekonomiskajām grūtībām un grūtībām savilkt galus kopā stress ir vēl lielāks. Tāpēc šajā laikā ir svarīgi izvairīties no izolācijas, klusuma un noslēpuma, kad esat nonācis nelaimē. Mūsu ceļš uz priekšu ir vairāk savienojuma, nevis mazāk, padziļināšana, neizvairīšanās un virzība uz līdzjūtību un pieņemšanu.

Vienmēr ir bijušas sāpīgas/neērtas sajūtas. Šis nevainīgo pamatskolas bērnu slaktiņš ir aicinājums rīkoties. Neiespringsimies politiskajā retorikā. Tā vietā veltīsim laiku, lai aplūkotu savu kopienu, bērnus, mūsu mājas dzīvi un sevi. Vai mēs runājam ar saviem bērniem par sāpīgām sajūtām? Kā mēs rīkojamies, izturamies pret citiem un reaģējam uz sāpēm, ciešanām un skumjām? Vai mēs izvairāmies vai rādām ar pirkstu un sakām, ka problēma ir ar citiem? Ja jā, kas mūs sagādā tik neērti? Ir pienācis laiks ieskatīties sevī, lai uzzinātu, kā vērsties pēc palīdzības un atbalsta un, savukārt, aizsniegt un atbalstīt kādu citu, kas cieš no sāpēm. Sāpīgas sajūtas ir daļa no dzīves, bet atstātas tumsā, tās var būt destruktīvas. Ja esat nobijies, noraizējies, bēdīgs vai vientuļš, ir pienācis laiks sazināties ar ģimeni, draugiem, reliģiskām iestādēm vai citām atbalsta grupām, lai atkal izveidotu kopienu. Ja jūsu bērni ir nobijušies, nemierīgi, skumji vai vientuļi, sazinieties ar viņiem vai palīdziet viņiem atrast kopienas resursus, kas varētu būt kopā ar viņiem. Dažas atbildes var nākt no Vašingtonas vai valdības, taču tiesības veikt izmaiņas tagad ir mūsu sabiedrībā un mums pašiem. Mums visiem ir jūtas, un mums visiem par tām ir jāmācās. Ir pienācis laiks sanākt kopā, būt klāt un iegūt vietu visam emociju klāstam, kas ir cilvēka pieredze.