Mūsdienās, pamostoties uz jaunumiem, var justies kā iegrimis putekļu mākonī. Pēkšņi gaiss mums apkārt kļūst duļķains, nedrošs, smacošs un grūti orientējams. Ar katru virsrakstu nāk kārtējais skāba apjukuma dvesma, vienmērīgs izmisuma sānvējš vai milzu nepārvarama satraukuma brāzma. Un, lai gan paši virsraksti var mainīties katru dienu, šī sajūta, ka esat atkārtoti satriekts vai uzvarēts, nemainās.

Mūsu drūmāko pašreizējo notikumu priekšā ir viegli justies mazam vai nedrošiem. Šī sajūta, ka esam bezpalīdzīgi vai ka mūsu spēks ir kaut kā atņemts, ir viens no sliktākajiem, ko cilvēks var izturēt. Kad ārējie spēki nosaka galvenos pasaules notikumus, vai tā būtu dabas katastrofa, neiedomājams vardarbības akts, apdraudējums mūsu veselībai vai kāds cilvēka ciešanu aspekts, tas skar mūsu dziļāko un viscilvēcīgāko neaizsargātību.

Tātad, kā mēs ar to tiekam galā? Kā mēs varam rūpēties par savu garīgo veselību ne tikai tāpēc, lai mēs varētu parādīties sev un saviem mīļajiem, bet arī lai mēs varētu parādīties kopienām un mērķiem, kas mums ir vissvarīgākie? Kā mēs varam atgūt personiskā spēka sajūtu, kas padara mūs spēcīgākus apkārtējā pasaulē?

1. Izveidojiet savienojumu ar Calm

Kad mēs jūtamies, ka kāds notikums mūs izraisa, mūsu kortizola līmenis, visticamāk, pieaugs debesīs. Tā kā lietas šķiet ārpus mūsu kontroles, var būt grūti nomierināt mūsu nervu sistēmu. Mēs pat varam justies vainīgi, mēģinot “nomierināties”, baidoties, ka ignorējam problēmu, ar kuru mums būtu kaut kas jādara.

Patiesība ir tāda, ka, lai gan mūsu adrenalīns var būt degviela, lai sāktu rīkoties (vairāk par to vēlāk), tūlītējs cīņas vai bēgšanas režīms, kurā mēs nonākam noteiktā brīdī, var ietekmēt mūs garīgi un fiziski. Un, kad tas kļūst ļoti slikti, mēs pat varam meklēt satraucošus līdzekļus vai traucējošus līdzekļus, kas palīdzētu mums aizbēgt, nevis risināt šo problēmu.

Lai veidotu savu noturību, mums jāsāk ar to, ka jāmācās nomierināties sevī. Viena vienkārša un tūlītēja tehnika, ko varam izmēģināt, ir 4-7-8 elpošana, prakse, kurā mēs četras sekundes elpojam caur degunu, septiņas sekundes aizturam elpu un astoņas sekundes izelpojam caur muti. Šī modeļa atkārtošana piecas reizes var nomierināt mūsu nervu sistēmu. Citi noderīgi veidi, kā nomierināties, ietver darbības, kas ir paredzamas un ritmiskas, piemēram, pastaiga, kur, paceļot vienu kāju, jūs noliekat otru. Var palīdzēt arī savienojums ar dabu.

2. Izprotiet savu reakciju.

Liela daļa no tā, ko mēs lasām vai redzam ziņās, pati par sevi var justies traumējoši vai iedarbināt mūs dziļākā emocionālā līmenī. Lietus pieeja ir psihologu Džeka Kornfīlda un Taras Brehas mācītā metode, lai palīdzētu cilvēkiem izjust tos brīžus, kad jūtamies emocionāli satricināti, un izprast visas neatrisinātās traumas. RAIN soļi ir šādi:

1. R apzināties nepārvaramo sajūtu vai traumu vai zaudējumu
2. A apzināties/atļaut/pieņemt, ka tas notika un var neatrisināties, bet sajūta pāries
3. es izpētiet savas pagātnes un pašreizējās dzīves pieredzes raksturu. Vai, sēžot ar sajūtām, rodas kādas sajūtas, tēli, emocijas vai domas?
4. N tiešu identifikāciju ar pieredzi, kas nozīmē, ka mēs pārmērīgi neidentificējamies ar notikušo un ļaujam šim notikumam mūs definēt

Satraucoši pašreizējie notikumi var izraisīt vecas vai neatrisinātas emocijas. Šo savienojumu izveidošana un pieredzes apstrāde, izmantojot RAIN soļus, var palīdzēt mums netikt pārņemtiem vai aizvestiem pa tumšu ceļu. Tā vietā mēs varam atzīt un sajust jūtas, vienlaikus izprotot tās un galu galā virzoties uz priekšu.

3. Sajūti to, ko jūti.

Kad notiek sliktas lietas, ir liels grūdiens, lai saglabātu mieru un turpinātu. Cik dīvaini tas var šķist “turpināt” savu parasto rutīnu — iztukšot trauku mazgājamo mašīnu, pagatavot brokastis saviem bērniem, koncentrēties uz darbu vai vienkārši nē doom ritiniet sociālos medijus — mums visiem ir jāturpina kustēties cauri dienai. Tomēr, kad mēs turpinām un nespējam stāties pretī savām jūtām, viņiem ir veids, kā mums sekot.

Neatkarīgi no tā, kādas jūtas mums ir, neatkarīgi no tā, vai tās ir dusmas, skumjas, bailes vai skumjas, mums vajadzētu dot sev laiku un vietu, lai tās izjustu. Kā vilnis, kas plūst pār mums, mūsu emocijas var justies spēcīgas un nepārvaramas, kad tās paceļas, bet, kad mēs tās pilnībā izjūtam, tās var norimt un atkal nosēsties jūrā. Izvairīšanās no mūsu jūtām noved pie visa veida blakusparādībām, kas izplatās mūsu dzīvē, turpretim, sajūtot sāpes, mēs varam justies uzlādēti, atjaunoti un spēcināti.

Izjust savas emocijas ir pavisam kas cits nekā prātot vai apsēsties par lietām, kas mūs sāpina. Tas ir par to, lai ļautu dabiskajiem viļņiem pārņemt mūs, pēc tam pieņemt mieru, kas var sekot. Ja mēs nevaram sasniegt šo miera stāvokli un mūsu emocijas pastāvīgi jūtas tā, it kā tās mūs uzbrūk, tā var būt zīme, ka jāmeklē palīdzība un atbalsts pie terapeita.

Četri. Praktizējiet līdzjūtību pret sevi

Daudziem no mums ir tendence vērsties pret sevi, kad saskaramies ar kaut ko sāpīgu. Mēs varam justies vainīgi vai vienkārši būt nežēlīgi, atkal un atkal atgādinot sev, ka jūtamies slikti. Mēs varam piepildīt savas galvas ar bezcerīgiem scenārijiem, kas pastiprina bezspēcības sajūtu.

Tā vietā, lai iekristu šajos slazdos, mums jāapņemas praktizēt līdzjūtību pret sevi. Dr. Kristīne Nefa trīs līdzjūtības pret sevi principus definē kā labestību pret pašvērtējumu, apdomīgumu pār identifikāciju ar domām un jūtām un kopējo cilvēcību pār izolētību.

• Laipnība pret sevi

Kad mums ir grūti, mūsu primārajam mērķim vajadzētu būt izturēties pret sevi tā, kā mēs izturētos pret draugu, kurš piedzīvo to pašu. Mums ir jāiejūtas pret sevi un jāpieņem, ka tas, ko mēs pārdzīvojam, ir patiesi grūti.

• Uzmanība

Kad mūs satricina šis cīņas vai bēgšanas režīms, mēs varam pievērst uzmanību savai reakcijai. Mēs varam pieņemt, ka viss, ko domājam un jūtam, ir labi. Tomēr, tāpat kā vērojot, kā mākoņi slīd pāri kalnam, mums nav jāaizraujas ar katru domu un sajūtu.

• Kopējā cilvēce

Tik daudz ar to, ar ko saskaramies, mēs nesaskaramies vieni. Tas jo īpaši attiecas uz stāstiem, kas sasniedz un ietekmē miljoniem cilvēku. Kad notiek traģisks publisks notikums, tik daudz cilvēku jūtas tāpat kā mēs. Savienošanās ar kopīgo cilvēku pieredzi ir būtiska līdzjūtības pret sevi daļa. Citi ir bijuši tur, kur mēs esam pirms mums, un citi ir ar mums tagad. Lai arī cik bezprecedenta lietas šķistu, mūs joprojām ieskauj cilvēki, kuri dalās pieredzē un vēlas radīt pārmaiņas.

5. Izveidojiet savu komandu.

Daļa no bezspēcības sajūtas ir vienatnes sajūta. Kad kāds notikums mūs negatīvi ietekmē, arī daudzi cilvēki ir tādi paši kā mēs. Mūsu komandas atrašana nozīmē atbalsta tīkla izveidi, kurā ir kāds, ar kuru mēs varam runāt par savām izjūtām, kāds, ar kuru mēs varam sadarboties, un kāds, ar kuru varam rīkoties kopā.

Mūsu komandas veidošana ir personības saglabāšanas un sabiedrības efektivitātes akts. Ja mums ir kāds, kas kopā ar mums pārdzīvo kāpumus un kritumus, tas ir galvenais, lai neļautu mums justies tā, it kā mūs noslīcina troksnis. Mums ir vajadzīgs kāds, kas ļauj mums sajust to, ko mēs jūtam, bet arī paaugstina mūs, kad jūtamies nomākti, un mēs jūtamies labi, darot to pašu kāda cita labā.

6. Rīkojieties.

Daļa no komandas veidošanas izriet no darbības, kas mums ir svarīgas. Es nevaru pateikt, ar cik daudziem cilvēkiem es runāju, kuri izjūt milzīgu atvieglojumu un kuri ir dziļi iedvesmoti, pateicoties iespējām veikt brīvprātīgo darbu vai pievienoties citiem, lai veicinātu viņiem svarīgus mērķus. Pat nelielas darbības var ļoti ietekmēt mūsu garīgo veselību.

Nav labākas vietas, kur novirzīt mūsu neapmierinātību, kā rīkoties. Organizāciju atrašana, kas mūs saista, palīdz mums saglabāt saikni ar to, kas mums ir svarīgs. Tas dod mums izeju mūsu adrenalīnam un instrumentu, lai veiktu soļus, kas ir sinhroni ar to, ko mēs jūtam. Iesaistīšanās ceļā noteikti būs kāpumi un kritumi, taču mēs šos kāpumus un kritumus piedzīvojam kopā ar citiem. Mēs veidojam kopības sajūtu. Tuvojoties mērķiem, mēs saglabājam cerību un saikni pasaulē, kas bieži liek mums justies demoralizētiem un atvienotiem.

Izmantojot savu personīgo spēku, mēs iegūstam lielāku, spēcīgāku priekšstatu par to, uz ko cilvēki ir spējīgi. Šī ir viena lieta, par kuru mums nevajadzētu zaudēt cerību. Katrs no mums katru dienu tiek aicināts vienā vai otrā veidā apstrādāt traumas. Satiekot sevi ar līdzjūtību, veidojot komandu un veicot darbības, kas atbilst mūsu vērtībām, mēs vērtīgos veidos risinām grūtības. Mēs uzlabojam savu labklājību un sniedzam cerības un līdzjūtības sajūtu citiem. Tas var likties kā viss, ko mēs varam darīt, taču tas ir arī vienīgais pamats, uz kura var kaut ko darīt. Mēs nevaram kontrolēt katru ziņu stāstījumu. Mēs varam būt laipni pret sevi, cienīt to, ko jūtam, un turpināt cīnīties par to, kas mums rūp.