Lielā mērā mēs dzīvojam kultūrā, kas pretojas emocijām un baidās no tām. Kopš bērnības mēs esam mācīti ātri izslēgt 'negatīvās' sajūtas, piemēram, dusmas, skumjas vai sāpes. Tomēr mācīšanās apspiest vai pārmērīgi kontrolēt savas emocijas rada nopietnas sekas. Kad mēs izvairāmies no savām jūtām, mēs atklājam svarīgas norādes par to, kas mēs esam. Mēs ierobežojam savas spējas izprast sevi un nespējam pilnībā piedzīvot vai veidot savu dzīvi.

Metodes, kuras mēs izmantojam, lai nomierinātu sevi starppersonu sāpēm, sākot no mūsu agrīnajām attiecībām, mēdz ieaugt mūsos un nostiprināties jau 5 gadu vecumā, kad mēs sākam apzināties zaudējumu un nāvi. Šie psiholoģiskās aizsardzības var būt sākotnēji radīti, lai pasargātu mūs no saspringtiem apstākļiem, taču tie var mūs ievainot mūsu pieaugušo dzīvē. Mans tēvs Dr. F.S. savā visaptverošajā cilvēka uzvedības teorijā Separation Theory apgalvo, ka visu cilvēku galvenais konflikts ir par to, vai dzīvot sajūtu dzīvi vai mēģināt apspiest savas jūtas, cenšoties bloķēt sāpes, gan no starppersonu attiecībām, gan no eksistenciāliem jautājumiem.

Problēmas, kas rodas, mēģinot noliegt mūsu sāpes, ir daudzkārtīgas. Pirmkārt, mēs nevaram selektīvi izgriezt “negatīvās emocijas”, piemēram, dusmas un skumjas, vienlaikus saglabājot spēju sajust prieku un laimi. Kad mēs pārtraucam savas emocijas, mēs kļūstam nejūtīgi pret dzīvi. Mums trūkst virziena vai jēgas. Mēs zaudējam saikni ar savām vēlmēm, kas var izraisīt mērķtiecīgu uzvedību. Mēs bieži pārdzīvojam savu pagātni vai īstenojam bērnībā radītās dzīves receptes.

Lai saprastu mūsu pašreizējās darbības un reakcijas, mums ir jābūt gataviem atpazīt un izpētīt savas emocijas. Emocijas var būt veselīgas vai neveselīgas, adaptīvas vai neadaptīvas, primāras vai sekundāras. Primārās emocijas ir veselīgas, adaptīvas un darbojas, lai palīdzētu mums izdzīvot un attīstīties. Sekundāras, neadaptīvas, neveselīgas emocijas rodas no spriedumiem un internalizētām negatīvām domām un uzskatiem, ko mēs apgūstam augšanas procesā. Kad mēs cenšamies apspiest vai kontrolēt savas emocijas, nevis piedzīvot un strādāt ar tām, tās ievērojami veicina mūsu ciešanas un nepareizu uzvedību.

Pagājušajā vasarā man bija iespēja apmeklēt semināru ar Dr. Lesliju Grīnbergu, galveno izstrādātāju Uz emocijām vērsta terapija . Viņa pieeja koncentrējas uz emociju nozīmi psiholoģisku pārmaiņu radīšanā. Viņš uzskata, ka jebkurš mēģinājums palīdzēt cilvēkam, kas neliek lielu uzsvaru uz emocijām, ir nepilnīgs un neadekvāts. Viņa metode ir paredzēta, lai palīdzētu cilvēkiem, pieņemt, izteikt, regulēt, saprast un pārveidot emocijas.

Lai gan dažas emocijas var justies apdraudošas, kā liecina Dr. Grīnberga darbs, ir iespējams saglabāt kontaktu ar savām jūtām, vienlaikus ļaujot tām kalpot pozitīvam, adaptīvam mērķim. Lai gan daudzi cilvēki baidās, ka viņus pārņems, mūsu emocijas patiesībā nav tik draudīgas, kā mēs tās iztēlojamies. Tos var aptaustīt un droši atbrīvot, mūs neapdzenot. Kā teica Dr. Grīnbergs: “Emocijas nav pretstatas saprātam. Emocijas virza un pārvalda domas fundamentālos veidos un papildina domāšanas trūkumus.

Ļaujot sev pilnībā izjust savas jūtas, var palīdzēt mums noskaidrot, ko mēs patiešām vēlamies un domājam, un kā mēs varam padarīt savu uzvedību atbilstošu šīm vēlmēm. Sajust mūsu emocijas ļoti atšķiras no ļaut tām vadīt mūsu uzvedību. Ja drošā un veselīgā forumā jūtam pat visnepieņemamākās jūtas, mēs patiesībā mazāk rīkosimies ar tām postošā veidā. Ir iespējams justies ievainots, nekļūstot par upuri, un izjust dusmas bez aizvainojumiem. Ir iespējams izjust bailes, neslēpjoties, un sajust sirdssāpes, nesalaužoties.

Spēja sajust savas jūtas patiesībā padara mūs stiprākus un izturīgākus. Tomēr neviens no mums nav dzimis ar spēju regulēt savas emocijas. Mēs to mācāmies no saviem pirmajiem aprūpētājiem, tāpēc, ja viņi paši nebija apguvuši šo spēju, viņiem bija grūti modelēt vai iemācīt mums regulēt emocijas sevī. Ja mēs bērnībā neiemācījāmies adaptīvus un veselīgus veidus, kā tikt galā ar savām jūtām, tas var turpināt ierobežot mūs daudzās mūsu dzīves jomās, īpaši tajās, kurām ir īpaša nozīme. Tāpēc ir tik svarīgi apgūt šīs prasmes jebkurā dzīves posmā.

Uz emocijām vērsta terapija piedāvā veidu, kā cilvēki var strādāt ar savām jūtām, uzsverot izpratni, pieņemšanu, izpratni un transformāciju. Šī metode var palīdzēt cilvēkiem iemācīties paciest un regulēt savas emocijas. Izmantojot šo pieeju, ko Dr. Grīnbergs apspriedīs savā gaidāmajā tīmekļa seminārā “Emociju nozīme terapijā”, cilvēki var iemācīties ne noliegt savas emocijas, ne barot tās, kamēr viņi nejūtas pārāk spēcīgi. Kā izteicās doktors Grīnbergs, mēs varam iemācīties dzīvot “apzinīgā harmonijā ar savām jūtām, nevis mēģināt tās kontrolēt”. Mēs visi varam apgūt stratēģijas, lai palielinātu toleranci pret emocijām. Tie ietver:

1. Sēdi ar sajūtu un elpo. Viena no metodēm, ko viņi māca cilvēkiem ar hroniskām sāpēm, ir pārtraukt mēģināt izvairīties no diskomforta sajūtas. Šis mēģinājums izvairīties no sāpēm atgriežas, jo sajūtas novēršanas spriedze palielina sāpes. Kad rodas emocijas, mēģiniet nepretoties vai nomākt tās. Tā vietā mēģiniet atpūsties un ļaujiet sev pieņemt un sajust visu, ko jūtat. Ir pareizi ļaut sev pilnībā izjust dusmas, skumjas, sāpes vai vēlmes. Pretojies kārdinājumam spriest par šīm emocijām vai apzīmēt tās. Ja jūs varat sēdēt ar šīm sajūtām, jūs faktiski varat iemācīties ar tām justies ērtāk.

2. Nevērtējiet savas emocijas. Neviena emocija nav slikta. Jūtas ir tikai jūtas; tie dažreiz piedāvā norādes par jūsu pagātni un ieskatu par to, kādus konkrētus pielāgojumus esat veicis, lai tiktu galā savas dzīves sākumā. Piemēram, sakiet, ka jūtaties dusmīgs ikreiz, kad kāds liek jums smaidīt vai izteikties. Šīs emocijas var nebūt racionāla reakcija tagadnē, taču šādi izteikumi var iedarbināt jūsos kaut ko senu, piemēram, atmiņu par kādu no vecākiem, kuri vēlējās, lai jūs uzstātos vai uzliktu priecīgu seju. Atcerieties, ka emocijām nav jādiktē mūsu darbības. Mēs varam būt ziņkārīgi un atvērti tam, ko jūtam, vienlaikus mazāk ticams, ka mūs kontrolēs šīs izraisītās emocijas.

3. Atrodiet veidus, kā nomierināt sajūtu, nevis barot to. Citiem vārdiem sakot, nevajadzētu izvairīties no sajūtas, bet arī nevajadzētu ļauties procesiem, kas to pastiprina. Tāpēc, ja esat nikns vai ievainots, netērējiet laiku lietas izskatīšanai vai situācijas pārspīlēšanai. Izjūti emocijas un paliec pie tām, līdz vilnis celsies un norimst. Tad ļaujiet tai iet. Nepārmērīgi identificējieties ar to un neļaujiet tai turpināt celties un celties, barojot to ar papildu munīciju vai cenšoties attaisnot jūtas ar domām. Jūs varat sajust pilnīgu sajūtu, neļaujot tai sagrozīt vai izkropļot jūsu racionālo viedokli.

Emocijas veido katru mūsu dzīves jomu, tostarp to, kas mēs esam un kā mēs funkcionējam. Kad esam gatavi atvērties un pilnībā izjust savas emocijas, mēs iegūstam ieskatu un izpratni par sevi. Pat neadaptīvas, negatīvas jūtas pret sevi ir svarīgi izteikt, lai izjustu dabisko adaptīvo dusmu reakciju uz domu avotu un tam sekojošo empātiju un līdzjūtību pret sevi. Bieži vien tikai pēc šo jūtu izteikšanas mēs spējam veikt jēgpilnas izmaiņas savā sevis uztverē, ko citādi būtu grūti panākt.

Atcerieties, emocijas nāks un iet, un visas jūtas ir pieņemamas. Mēs varam iemācīties izjust visas savas jūtas, tajā pašā laikā pieņemot racionālus lēmumus par to, kā mēs vēlamies uzvesties. Lai attīstītos vai mainītos, mums ir pilnībā jājūt savas sāpes un jāizprot tās. Tas palīdz integrēt mūsu smadzenes un ļauj mums veidot spēcīgākas attiecības tagadnē. Lai gan tas var šķist pretrunīgi, ja mēs iedziļināsimies un jūtam savas skumjas, mēs, visticamāk, jutīsim arī mīlestību, pateicību un laimi. Tādējādi prasme apstrādāt un regulēt savas emocijas veselīgā veidā ir viena no vissvarīgākajām prasmēm, lai dzīvotu vislabāko dzīvi.